2017. gada 10. jūnijā
S C E N Ā R I J S
PLKST. 14.00 – https://www.youtube.com/watch?v=UXLNZZnkh0w
IEVA Reide (8. kl.): Labdien, godājamā Alojas novada un Staicele pilsētas vadība! Labdien, cienījamie Staiceles vidusskolas pedagogi, darbinieki un skolēni. Labdien, abiturientu vecāki un vecvecāki, tuvie cilvēki un draugi, klātesošie un svētku viesi! Dāmas un kungi – sākam Staiceles vidusskolas 12. klases izlaidumu. Lūdzu, izslēdziet mobilos telefonus, ziedus jūs varēsiet pasniegt pēc uzaicinājuma. Un nu, lūdzu – aicinu svētku zālē jūs, Staiceles vidusskolas 12. klases abiturienti un audzinātāja Antra Rudzīte! (nāk, skan https://www.youtube.com/watch?v=eSR5lX8Umy0)
IEVA: Vilksim košu zelta jostu apkārt savu tēvu zemi. Lai mirdz mūsu tēvu zeme kā actiņa gredzenā. (Valsts himna.) Vārds Staiceles vidusskolas abiturientiem, lūdzu.
12. klase – runā, dzied un apsveic skolotājus, audzinātāju, savus vecākus un vecvecākus.
Niks: Labdien, mūsu izlaidumā! Paldies, ka esam kopā šajā nozīmīgajā dienā! Mūsu dzīve skolā ir veidojusies, mainījusies un situsi augstu vilni, tāpēc šodien mūsu pateicības un spēka vārdi – jums.
Megija: Katrai dienai ir savs brīnums. Tāpēc pieņem svētību, strādā un radi savus mazos mākslas darbus jau šodien! Rīt tev taps dāvāts vēl.
Līga: Tas ir ļoti svarīgi – laiku pa laikam kļūt mazam, lai augtu liels.
Inga: Ko es gribēju tev šodien līdzi dot? Sava laime katram pašam jāatrod. Savi draugi katram pašam jāsatiek. Katram pašam jāsasalst un jāapsnieg. Katram pašam marta saulē jāatkūst un ka ābelei no augļu svara jānolūst.
Diāna P.: Katram pašam jārūgst līdzi raugam – tikai tā par cilvēkiem mēs augam.
Niks: Ir tādi cilvēki-sirds ļoti dziļi. Liekas, neko viņi neapjauš, bet pašā dziļumā mīlestība nobrāztām rokām akmeņus lauž.
Megija: Uzvelciet baltu kreklu, kamēr jūs esat jauni.
Ģertrūde: Un rociet zemi. Rociet zemi, kā neviens pirms jums to nav racis.
Aija: Pasaule ir siltuma izslāpusi. Jums ir siltas rokas, bet kādam nosalušas.
Līga: Kurš kuram pieies pirmais?
Megija: Man likās, nav nekas siltāks par sniega piku, ko cilvēks nes dāvināt otram.
Diāna T.: Pasaulē nav tik maza cilvēciņa, kuram mēs katrs nevarētu būt draugs.
Niks: Re, arī zvaigznēs ierakstīts tas pats, kas laukos plašos.
Megija: Jāmeklē sudrabs, tas baltais, kas trīc tepatās – mūsos pašos.
Dana: Mīlestība ir vislielākā vērtība pāri atomzinātnei un astronomijai, to visgrūtāk pierādīt.
Diāna P.: Visos līdzenumos, visos tālumos, jūras un kalnu, sūnu un mežu vientulībā cilvēks vienmēr meklē kādu robežu.
Niks: Jūra ir skaista ar savām šķautnēm, kurās kaut kas satiekas.
Inga: Dullais Dauka ir mākslinieks, un cilvēki ir arī dullie daukas.
Ģertrūde: Apstājos un apsēžos uz kāda autobusu pieturas soliņa. Vēroju cilvēkus, kas ierodas vai dodas prom, visi izskatās ļoti aizņemti ar savām mazajām pasaulītēm, tik mazām, ka tās viegli satilpst mobilajā telefonā.
Diāna T.: Radi SAVU pasauli! Šī pasaule cilvēkam ir par lielu. Radi SAVU MAZO! Lielā sastāv no mazajām. Kur ir tava mazā? Veido to no zemeņu stādiem, no tērauda dzirkstelēm, no dzejoļu rindām un keramikas māliem.
Matīss: Tai nav jābūt lielai, bet tai jābūt bagātai.
Megija: Un tai nav jābūt skatlogā izstādītai, bet, ja tevi atrod ciemiņš, lai tu vari viņu pacienāt.
Dana: Lai paliek krāsainas dzirksteles no tavām glazūrām viņā.
Ģertrūde: Gaidi, un tavs laiks atnāks. Labs nāk ar gaidīšanu, teic tautas sakāmvārds. Un, lūk, mēs mācījāmies 12 garus gadus, piedzīvojām grūtus un vieglus laikus, smējāmies, raudājām, sacentāmies un uzvarējām, izdzīvojām visskaistākās emocijas kopā ar jums Žetonvakarā 17. februārī, nokārtojām eksāmenus un beidzot sagaidījām šo dienu.
Inga: Nav ne lielu, nav ne mazu. Šajā dzīvē, iznāk – ja ir liela mīlestība, tad viss lielais iznāk.
Diāna T.: Un mēs laimīgi esam sagaidījuši savu izlaidumu. Šī diena, vakars un nakts līdz rītam lai ir mūsu jaunības un sasniegumu svētki!
Niks: Vēl nesen mums likās, ka vecāki un skolotāji par daudz māca, par daudz prasa, par daudz grib. Bet šorīt, šķiet, sirds it kā, apmetusi kūleni, gaidot jautājoši brīnās.
Dana: Skolotāj, lūdzu, vēlreiz pasaki, pa kuru ceļu vislaimīgākā un pati bagātākā nākotne sasniedzama? Pa kuru ceļu ejot, maģistra vai pat doktora disertāciju varu aizstāvēt?
Megija: Un, tēti, lūdzu, vēlreiz parādi skaidri un tieši vienalga – kartē vai internetā, kurā pilsētā vislabākās iespējas, visinteresantākie piedzīvojumi un modernākie sasniegumi gaida? Kur manai karjerai augstākās virsotnes rodamas, lai varu būt noderīga savai zemei un Latvijas ļaudīm.
Ģertrūde: Vienīgi tu, māmiņ, kā allaž agri jau pajautāji, ko garšīgu es gribētu, brokastīs, pusdienās un sava izlaiduma svētku reizē.
Aija: Tu, māmiņ, šorīt kā parasti nolūkojies manī ar neaprakstāmu prieku.
Matīss: Bet mēs šodien esam īpaši lepni, jo pieder mums kopīgais laiks ar visbrīnišķīgākajiem cilvēkiem līdzās: mūsu ģimenēm, draugiem, mīļotajiem, mūsu skolotājiem un staiceliešiem.
Inga: Virs galvas mūžīgs Piena Ceļš, un mūžīgs ceļš zem kājām. Tas ved uz zemi laimīgo. Kur ir mūsu laimīgā zeme?
Diāna T.: Latvija, tēvu un vectēvu zeme – tā mana laimīgā zeme.
Līga: Katra cilvēka mīļās mājas, sēta un senču piemiņas vietas.
Inga: Mana laimīgā zeme it tur, kur vecāki laimīgi dzīvo un strādā.
Matīss: Mana laimīgā zeme ir tā, kur satiku savu mīlestību.
Dana: Mana laimīgā zeme, šķiet, vēl tālajā un sapņu piepildītajā nākotnē.
Aija: Bet mana laimīgā zeme vienmēr būs pie Salacas.
Niks: Savu laimi es redzu grūtā, nopietnā un atbildīgā darbā.
Diāna T.: Lai Dievs dod manai laimei dzīvot mierā un saticībā, bez kariem un naida! Es savu laimi piepildīšu, rūpējoties par visu dzīvo radību!
Ģertrūde: Lūk, cik mēs esam bagāti! Tāpēc izlaiduma dienā laimes vēlējumi jums visiem, kas mūs veidojuši gudrus un talantīgus, stiprus un mīlestībā bagātus, mērķtiecīgus un radošus, pacietīgus, iecietīgus un strādīgus. Paldies!
IEVA: Paldies! Vārds Staiceles vidusskolas direktorei Sandrai Brokānei, lūdzu.
Direktore – runā.
IEVA: Paldies! Vārds Staiceles vidusskolas direktora vietniecei mācību jomā Aldai Grāverei, lūdzu.
Direktora vietniece – runā.
IEVA: Paldies! Vārds 12. klases audzinātājai Antrai Rudzītei, lūdzu.
Audzinātāja: Labdien! Vispirms izstāstīšu procedūru (rokasspiediens no direktores un SIRDSSPĒKS, manis sastādītā atziņu grāmata; tad parakstās skolas atmiņu albumā, noklausās audzin. lasīto jeb absolventu atsūtīto un nu audzin. ielaminēto vēstuli ar savām pārdomām par dzīvi, skolu; tad priekšā izsauc vecākus, viņiem atdod 2 aploksnes – ar dokumentiem un citu pedagogu dāvanām –, tālāk sveiciens no audzinātājas un ziedi no viesiem).
Un nu apsveiksim Staiceles vidusskolas 12. klases abiturientus. (Pa vienam saucu.)
Diāna Pēce
Man vienmēr atmiņā paliks mūsu brīnišķīgais Žetonvakars, kas bija tik emocionāls un prieka pilns! Jā. Mūsu klase ir kā pieaugušo bērnudārzs, pat nopietniem jautājumiem bieži vien pieejam ar humoru. Un tāpēc mani klasesbiedri ir paši labākie, lai gan dažreiz, protams, nokaitina.
Kāda atziņa manā dzīvē izkristalizējusies kā vērtīgākā? Lūk, šī: Ja tu jau tagad zini, kā savu sapni realizēsi, tad tavs sapnis ir pārāk mazs.
Domāju, ka nākotnē es varētu saskarties ar daudz kritieniem. Bet tas mani nebaida, jo katrs kritiens taču domāts, lai no tā mācītos, lai dotos uz priekšu, lai nepadotos.
Manā dzīvē īpaša vieta būs ģimenei un labākajai draudzenei Ģertrūdei, jo šie cilvēki mani vienmēr ir atbalstījuši, jutuši līdzi, viesuši manī ticību, ka es varu un ka viss man izdosies. Ģertrūde ir cilvēks, kas visus Staiceles vidusskolas gadus palīdzēja man, kad gribēju padoties neveiksmei.
Protams, ļoti vērtīgi, ka savu bērnību pavadīju, rotaļājoties smilšu kastē, skraidīdama apkārt, darot blēņas, frizējot lelles, raustot suni aiz astes, nevis spēlējot datoru vai sēžot telefonā.
Mēs dzīvojam tikai vienreiz, tāpēc izbaudīsim mirkli, ķersim labas emocijas, netērēsim laiku cilvēkiem un lietām, kas mums nav vajadzīgas! Darīsim to, kas vislabāk patīk! Bet tad, kad nokļūsim dzīves virsotnē, neaizmirsīsim cilvēkus, kuri bijuši visu šo laiku kopā ar mums!
Tāpēc šodien īpaši pateikties es gribētu visām manām mīļajām skolotājām arī par to, ka atļāvāt sevi saukt par mammu, jo skola jau ir mūsu otrās mājas.
Bet nākamajai 12. klasei novēlu lielu izturību un neatlaidību! Izdariet ko tādu, lai jūs ilgi atceras! Izbaudiet pēdējo vidusskolas gadu, jo tas patiešām paskries vēja spārniem.
Ilze Kapmale, Alojas novada izglītības darba speciāliste.
Aija Celma
Esmu laimīga, ka izturēju, izdarīju visus darbus un līdzās sava personīgā bērna audzināšanai esmu pabeigusi vidusskolu! Bija ļoti grūti, bija kāpumi un kritumi, bija baltas un melnas dienas. Baltās dienas? Uzrakstīts un teicami aizstāvēts SPD, labas atzīmes kontroldarbos, audzinātājas prieks par manis radītajiem mākslas darbiem (apsveikumu kartiņām, ielūgumiem, telpu noformējumiem), skolas svētki, darbdienu veiksmes, nokārtotas valsts ieskaites un eksāmeni, veselība pašai un tuvajiem cilvēkiem, mīlestība sirdī.
Paldies ģimenei, ka man bija saulaina bērnība! Ir liela laime, ja vari piedzimt vecākiem, kas laimīgi un skaistu veido savu bērnu dzīvi. Un paldies visiem Staiceles vidusskolas pedagogiem un skolas direktorei Sandrai Brokānei par lielo darbu un nopietnajām zināšanām! Paldies maniem klasesbiedriem par kopīgajiem un interesantajiem vidusskolas gadiem! Nākamajai 12. klasei novēlu izturību un neatlaidību, nepadoties pie pirmajām grūtībām.
Un, lūk, domugraudi, kas dzīvē man izkristalizējušās kā atziņas: „Kas izprot citus – tam daudz prāta. Kas izprot sevi – tas ir gudrs. Kas pārvar citus, tam daudz spēka, bet, kas pārvar sevi – tas ir varens. Kas sekmes izcīna – tam stingra griba. Bet visbagātākais ir tas – kam piemīt mērenība. (Daodedzin)
Inga Jirgensone
Man atmiņā vislabāk paliks Zinību dienas, jo tās katru gadu gaidīju ar īpašu nepacietību. Paldies Staiceles vidusskolas pedagogiem par gudrību un smaidu. Ja skolotāji pasmaida, tad arī mums, bērniem, ir dzīvespriecīgāk mācīties. Bet kā, manuprāt, XXI gs. pasaulē visvairāk pietrūkst? Ar draugiem un piedzīvojumiem pilni vakari. Mūsdienās bērni vairāk savu brīvo laiku izlieto, sēžot mobilajos telefonos vai datoros, kas nav pareizi, jo dzīve taču mums tikai viena.
Manā dzīvē īpaša vieta vienmēr būs ģimenei un draugiem, jo viņi ir cilvēki, kas nekad neatsaka palīdzību vai padomu un tāpēc vienmēr ir blakus, kad ļoti vajag. Ja man būtu jāizveido glezna ar nosaukumu Mani vidusskolas gadi Staicelē es, pirmkārt, uzgleznotu … kojas, jo tur taču pagāja visinteresantākie mani pēc-skolas brīži. Pie internāta ēkas vēl es uzzīmētu aplī sastājušos klasesbiedrus. Un pa vidu, protams, audzinātāja Antra Rudzīte. Visi mēs priecīgi smaidītu un viens otram mātu ar roku, jo skolas gaitas Staicelē beidzot tiešām pavisam cauri!
Bet nākamajai 12. klasei novēlu vispirms izturību, pildot daudzās vēstures darba lapas! Bet esiet centīgi visos mācību priekšmetos, jo daudzi no tiem lielajā dzīvē īpaši noderēs. Kuri ir tie vārdi, ko es savā dzīvē rakstītu ar ZELTA BURTIEM? Latvijas 4. prezidenta Kārļa Ulmaņa teicienu, kuru audzinātāja Antra Rudzīte bieži pieminēja, jo ar gribasspēku, izturību un pacietību cilvēks var izdarīt neiespējamo. Tāpēc dzīvē vērtīgas trīs lietas:
pirmkārt, MUGURKAULS, otrkārt, MUGURKAULS un, treškārt, MUGURKAULS!
Pēteris Kuzmenko, Staiceles pilsētas pārvaldes vadītājs.
Dana Silāja
Viens no interesantākajiem pasākumiem, kurā piedalījāmies visa klase, manuprāt, bija dalība Latvijas Kultūras kanona konkursā Cēsīs. Tam mēs nopietni gatavojāmies. Taisījām arī lībiešu-latviešu valodas vārdu spēli. Tad klasē varēja just īpašu kopību un vienotību. Katrs jau ko darīja. Niks veidoja koka pamatus, meitenes zīmēja un līmēja, Diāna P. mācījās no galvas stāstu par savu senču lauku sētu, Matīss stāstīja par Lielā ielas koka apbūvi, Megija pierādīja lielajai žūrijai, ka mums ir īpaša saistība ar lībiešiem. Es strādāju ar prezentācijas video. Mūsu klase dabūja 3. vietu!
Vēl kā atmiņā visvairāk paliekošais jāpiemin mūsu Žetonvakars. Lai arī teātra mēğinājumos ik pa laikam nespējām vienoties par ļoti vienkāršām lietām, kas prasīja daudz spēka, piemēram, daudzie deju mēģinājumi. Tomēr pēc Žetonvakara jutāmies ļoti gandarīti.
Kopumā par mūsu klases kolektīvu varu teikt – esam spītīgi, ar savu viedokli, jo katrs no mums ir spēcīga personība, katram ir savs redzējums uz nākotni un izglītības nozīmi. Tomēr esam vienoti, kad vajag! Tad spējam koncentrēties un izpildīt audzinātājas prasības par visiem 100%! Būtībā jau esam smaidīgi, izpalīdzīgi un vissuperīgākie divpadsmitie Staiceles vidusskolā. Prieks, ka parasti spējām pastāvēt par savu klasi un nest arī Staiceles vārdu tālāk – viens par visiem, un visi par vienu!
Kuriem cilvēkiem manā dzīvē vienmēr būs īpaša vieta? Noteikti vecākiem, jo viņi atbalsta mani un ļauj piepildīt sapņus. Paldies, ka veidojat mani par izcilu personību! Par to vecākiem es vienmēr būšu pateicību parādā. Bet nākamajiem divpadsmitajiem novēlu ļoti lielu izturību tieši mācībām, gribasspēku pabeigt vidusskolu. Un nekavējiet taču skolu!
Māris Možvillo, Alojas novada domes priekšsēdētāja vietnieks.
Megija Matvijuka
Līga Ādamsone
Man atmiņā ilgi jo ilgi paliks 10. klases iesvētības pirms trim gadiem oktobrī, ko audzinātāja diemžēl 3. dienā pārtrauca, jo viņai likās, ka mūs nežēlīgi moka. Bet mums ļoti patika, vienīgi klasesbiedrenēm, kam bija piedzimuši bērni, tas tiešām šķita smagi. Par klases kolektīvu es varētu teikt pašu labāko. Nekad stundās nebija garlaicīgi, jo kāds vienmēr ko jautru izdomāja un pateica, lai būtu dzīvespriecīgs prāts visai dienai. Pat, aizejot mājās, allaž atcerējos šos humora pilnos brīžus.
Kuriem cilvēkiem manā dzīvē vienmēr būs īpaša vieta? Protams, ģimenei, jo vienmēr viņi man centušies palīdzēt, atbalstīt, kad tas nepieciešams. Paldies par to! Un paldies es vēlreiz saku Staiceles vidusskolas pedagogiem. Paldies, ka ļoti cenšaties mums palīdzēt! Pat, ja man kas nesanāca vai nesapratu mācību jomā – jūs, skolotāji, bijāt apbrīnojami pacietīgi. Paldies!
Ar kādu ātrumu es dzīvē domāju kāpt pa karjeras kāpnēm? Palēnām, nesteidzoties. Palēnām, nesteidzoties. Nākotnē es labprāt strādātu dzīvnieku patversmē vai arodā, kas saistīts ar mājas mīluļiem. Tā kā ļoti mīlu suņus, es labprāt palīdzētu nelaimē nonākušiem, pamestiem, visiem, kam tas būtu nepieciešams. Suņi ar savu uzticēšanos, pieķeršanos saimniekam dara mani laimīgu. Pavadot ar viņiem kopā laiku, jūtos gandarīta, paveikusi ko labu, vērtīgu, noderīgu dzīvē. Mājdzīvnieki jau cilvēkos rada prieka pilnu sajūtu. Man pašai ir 2 suņi, ar kuriem es labprāt pavadu visu savu brīvo laiku. Esmu pārliecināta, ka manā dzīvē suņiem vienmēr būs īpaša vieta. Visa mana bērnība bija vērtīga, jo tad ģimene allaž kopā. Bija jautri ar brāli un māsu, vienmēr atradām darāmo vai izklaidi. Bet tagad tās ir skaistākās atmiņas.
Kā es gribētu justies 30. jūnijā, ieraugot eksāmenu rezultātus? Lai-mī-ga!
Kādas rakstura īpašības un ko novēlu nākamajai 12. klasei? Lūdzu – pacietību un spēku, gribasspēku un neatlaidību! Nav viegli pabeigt vidusskolu. Bet rīt – jau nākamajā dienā pēc izlaiduma – man beidzot vairs nebūs satraukuma.
„Es neeksistēju, lai pārveidotu pasauli.” „Es esmu tāpēc, lai dzīvojot būtu laimīga.”
Sk. Līgas Siliņas audzēkņu muzikāls priekšnesums.
Diāna Truhina
Niks Broms
Manuprāt, mūsu klases kolektīvs iedalās divās grupās, vieni ir gājputni, kas katru dienu jau pēc 4. stundas pazūd. Otra grupa – palicēji, kas skolā sēž, kamēr pakaļ atbrauc autobuss. Tā kā es domāju pa karjeras kāpnēm dzīvē kāpt ar normālu ātrumu, tad varbūt vienu gadu atpūtīšos un tikai tad turpināšu mācības.
Manā bērnībā vērtīgākais bija laiks, ko pavadīju tēva garāžā, kur esmu iemācījies pilnīgi visu, ko šobrīd protu. Tāpēc vārdu GARĀŽA es rakstītu ar zelta burtiem, jo tā ir mana dzīve un tur esmu pavadījis visu savu bērnību. Jā, es sevi redzu lauksaimniecības profesijā, jo uz to arī visus līdzšinējā mūža gadus esmu tiecies.
Kā man XXI gs. pasaulē pietrūkst? Zirgu un senlaiku tehnikas! Bet Latvijai 100. dzimšanas dienā es labprāt uzdāvinātu likumu (kas strādātu pēc principa kā Igaunijā) – kad auto nodokli maksājam nevis skates laikā, bet – pērkot benzīnu. Cik brauc, tik maksā! Ja es būtu prezidents, mans 1. darbs būtu salabot lielāko daļu Latvijas ceļu. Otrkārt – es dotu naudu tikai labiem, nevis bezjēdzīgiem projektiem.
Nākamajai 12. klasei es novēlu visiem pabeigt vidusskolu, kaut gan daudziem lielākā problēma ir iegūt labu izglītību. Es no mācību grūtībām nebaidos un par savu izglītību dzīvē cīnīšos. Reizēm domāju, kāpēc zināšanas daļai jauniešu ir nenozīmīgas, mazvērtīgas? Visu taču var gūt no dzīves, ja pats ko jaunu uzzini un strādā. Tik daudz arī būs – cik izdarīsi! Bet pedagogiem es ieteiktu – lai jums jauki un krāšņi ir nākamie gadi, arī bez mūsu klases kolektīva!
Kā es jutīšos nākamajā dienā pēc izlaiduma? Brīvi un labi! Vienīgais, ko ļoti gaidu – eksāmenu rezultāti. Gribētos ieraudzīt visur … 60 procentus. Un vēlreiz saku paldies audzinātājai Antrai Rudzītei. Lai cik grūti gāja mums vai viņai – bet turējāmies kopā līdz galam.
Izraksts no N. Broma kavējuma zīmēm.
- Nebiju skolā 10. janvārī – slimības dēļ.
- Neesmu skolā 10. februārī – slimības dēļ.
- Nebūšu skolā 31. martā no 5. stundas, jo – eju Tēvu zemi kopt!
Tāpēc atziņas jeb domugraudi, kas man dzīvē izkristalizējušies kā vērtīgākie, ir tautasdziesmu vārdi: Skaista mana tēvu zeme par visām zemītēm. Un „Man pieder tēvu zeme / Ar visām atmatām. / Man pašam kungam būt, / Man pašam arājam.”
Matīss Žagars
|
Kā būtu, ja mēs varētu pārlēkt savai ēnai… Staigājot ar abi kājām virs zemes, nedomā, ka liktenis tā to lēmis. Var arī pacelties gaisā, lai visu laiku nebūtu jādzīvo kā pa maisu. Tad, arī krītot lejā, tev būs apskaidrota seja, un tu zināsi, ka palaikam arī grēkā ir spēks. (Roberts Mūks) Lasot šo dzejoli, es it kā apstājos. Doma piesaistīja. Man pazīstama situācija, jo līdz gadiem 15 jutos kā aizsietā maisā. Tur bija ļoti smacīgi, žņaudza dažādi piedzīvojumi. Zemapziņā jau reizēm līdzīgi domā visi cilvēki. Es biju viegli ietekmējams. Ja kāds izdarīja ko dīvainu, man tas bija jāatkārto. Stilīgi taču! Reiz mani piespiedu kārtā aizveda uz citu vietu. Ar visu maisu. Bet – tur man izdevās to saplēst! Tas bija kā dabūt ar kaut ko smagu pa pieri. Tu pamosties. Viss izskatās pavisam savādāk, viss liekas tāds liels un skaists. Smagnējā sajūta pazudusi. Es it kā atvēru acis, it kā pacēlos mazliet gaisā un pavēroju savu dzīvi un pasauli no malas. Jebkurš uzrāviens taču paver acis vaļā, rodas garīgs spēks pat maisu atvērt, iemest to ugunī un noskatīties, kā sadeg. Vēl, manuprāt, interesanta jēga ir vārdā grēks. Tajā esot spēks! Katrs gan to uztver savādāk. Tas ir neizdarītajās lietās, neizpildītajos solījumos, sāpīgajās domās. Bet viss taču dzīvē notiek uz labu. Un tieši tādēļ es rakstu. Tādēļ esmu (kā cilvēki mēdz teikt) savādāks. Vai ir pareizi stāstīt jums par savu bērnību? Ko tas mainīs? Attīrīs manu uztveri? Varbūt mainīs manas domas par cilvēkiem? Katram otrajam jau bērnība nav bijusi viegla. Es rakstot cenšos grēkam atņemt spēku. Un man kopš bērnības patīk visu vērot no malas. Ļaužu attieksmi, rīcību, uzvedību. Pēc tam visu (nezinu kāpēc) it kā apkopoju un veicu sava veida pārspriedumu galvā. Tas ir ļoti interesanti! Kas laimīgam cilvēkam ir vajadzīgs? Vai esmu laimīgs? Kāpēc laimīgākie cilvēki staigā tālu – kaut kur aiz horizonta, mūsu iztēlē? Es daudz laika varētu pavadīt, staigājot, aizklīstot visādos dziļumos. Ir gadījumi, kad iekāp tur, kur var iestigt, kur jūra līdz ceļiem. Ūdens jau nav slikta lieta. Un jūra jau nav tikai līdz ceļiem. Jebkurā mirklī varu apgriezties un izkāpt ārā. Ūdens mani nomierina. Es varētu sēdēt pie jūras un skatīties viļņos. Tas ir ļoti relaksējoši, rodas jaunas domas, apskaidrība. Dzeja un filozofija laikam nāk no viena un tā paša avota. Bet Dievs ir kaut kas pārāks visam, es reizēm viņam ticu. Pasaules radītājs. Filozofijas cienītājs. Man arī patīk sapņot. Un tad Liktenis piespēlē visādus brīnumus. Liktenis ir kaut kas neticams. Vismaz man. Bet es esmu reāls. Kā būtu, ja es varētu pārlēkt savai ēnai? (Eseja, Matīss Žagars) |
Ārija Daugule, SMMS pedagogs, runā un Inga J. zīmē audzinātājas portretu, ko arī uzdāvina viņai.
Juris Antoņuks
Vecāki – Katrīna Antoņuka runā.
Ģertrūde Vīksna (olimpiāžu laureāte, izcilniece)
Vislabāk atmiņā no vidusskolas gadiem man, protams, ir mūsu Žetonvakars. Nekad iepriekš nebiju spēlējusi tik garā un labā izrādē. Vēl tagad atceros bailes, kas pārņēma, kad sapratu: viss, tūlīt jākāpj uz skatuves, kur atpakaļceļa vairs nav! Esmu dziedājusi pasākumos, bet tas ir pavisam citādāk.
Par mūsu klases kolektīvu domāju, ka vienmēr bijis ļoti grūti mūs savākt kopā. Īpaši, lieliem pasākumiem gatavojoties. Tāpēc apbrīnoju audzinātāju, jo jums, neskatoties uz visu, vienmēr tas labi sanāca. Un saviem pedagogiem novēlu tikpat labi tikt galā ar trakajiem jauniešiem un … situāciju, kādā tagad ir Staiceles vidusskola.
Mana atziņa? Ceri uz to labāko, sagatavojies uz to sliktāko! Neatceros ne autoru, ne cilvēku, kas man to teica, bet doma ļoti patika – īsa, kodolīga, ko vairāk lai saka? Tikko gan iedomājos par vēl vienu, kas attiecas uz manu dzīvi: Labāk vēlu, nekā nekad.
Man dzīvē nekad nav bijis lielu problēmu, no kurām bail. Kas tad tā par problēmu, no kuras jābaidās? Un ir jau tikai cilvēcīgi baidīties, it sevišķi, ja zini, ka problēma nāk.
Manā bērnībā vērtīgākais bija brīvība. Brīvība vienmēr ir viena no svarīgākajām manas dzīves sastāvdaļām. Ciest nevaru, ja kāds cenšas ierobežot manu brīvību!
Kā man visvairāk pietrūkst XXI gadsimta pasaulē? Grūti spriest, jo tikai divus pirmos dzīves gadus esmu dzīvojusi XX gadsimtā. Varbūt pietrūkst manas mīļākās bērnības rotaļlietas: balts, pinkains sunītis ar tumšām actiņām.
Bet īpaša vieta manā dzīvē ir ģimenei un, protams, labākajai draudzenei Diānai, jo viņi visi pacieš manu vienmēr mainīgo garastāvokli un atbalsta smagos brīžos. Tas ir grūts darbs, un es jūtos ļoti pateicīga viņiem par pacietību.
Kurā profesijā es sevi redzu? Nevienā konkrētā! Neesmu par to vēl domājusi. Tomēr zinu – es noteikti būšu apmierināta ar savu izvēli. Un, pirmkārt, eksāmenu rezultātus es gribētu redzēt daudz ātrāk, jo jūnija beigas man ir par vēlu. Ieraugot tos, es gribētu just prieku un skaistu atvieglojumu par to, ka % ir pietiekami augsti, lai es varētu iestāties augstskolā un budžetā.
Deja (dejo balles dejas Ģertrūde ar savu vecotēvu Bruno Ķiruli)
Audzinātāja: Paldies! Vārds 1. klasei un direktorei, lūdzu (dod katram maizes klaipiņu – ceļamaizei). Paldies! Kurš vēl vēlas vārdu, lūdzu?
Ģertrūdes vec-vectēvs – runā un apsveic audzinātāju, skolēnus un pateicas Staiceles vidusskolas pedagogu kolektīvam.
Audzinātāja: Paldies! Aicinu pedagogus un darbiniekus, novada un pilsētas vadību uz skatuves kāpnēm kopīgam pateicības rituālam.
Pateicības rituāls – vada audzinātāja A. Rudzīte.
Skolas himna – Virs galvas mūžīgs Piena Ceļš.
Noslēgums – audzinātājas aicināti, aiziet 12. kl. pa vienam ar ziedu klēpjiem pa kultūras nama zāles durvīm …. https://www.youtube.com/watch?v=UXLNZZnkh0w
Antra Rudzīte, Staiceles vidusskola 12. klases audzinātāja
