Kad kalendārs vēstī par Ziemassvētku tuvošanos, arī mums, piektajiem, radās iespēja šo svētku sajūtu un brīnumu pilno laiku saskatīt, sataustīt un sasmaržot. Un tā piektdien,13.decembrī, 5.klase agrā rīta stundā devās savā brīnumu pilnajā braucienā. Ekskursija patiesībā bija nopelnīta jau pusgadu atpakaļ “Labās klases balvas” ietvaros par vislielāko sekmju progresu 4. klasē. Par to lielu Paldies sakām savai pirmajai audzinātājai Dacei!
Rīts ataust peļu pelēks un vasarīgi miglains, vienīgi termometra stabiņš liecina, ka tomēr ārā ir decembris. Ceļš zem kājām slidens, velc kaut slidas kājās! Nemanot autobuss ir aizslidinājies līdz Valmierai, atvezdams mūs līdz reģionālajai televīzijai. Te nu, rokās saķērušies, slīdam līdz galvenajām durvīm un sabirstam nelielajā studijas telpā. Mūs sagaida aizkadra vīrietis, kas nepilnas stundas garumā interesanti un aizrautīgi stāsta par darbu televīzijā – par studijas iekārtojumu un tās zaļo ietērpu ( vai zināt, kāpēc tieši zaļo?- mūsu puiši zināja), par diktoru raibpilno dzīvi gan lasot ziņas, gan veidojot sižetus, par špikeru mašīnu, no kuras pašpikot varēja ikviens no mums, sēžot diktora krēslā un lasot sarežģītu tekstu. Kā diktores skaisti izskatījās Paula un audzinātāja Lana. Pēc tam televīzijas darbinieks uzdeva dažus jautājumus par stāstīto un, atbildot pareizi, kādam tika pa pildspalvai ar īpašo logo. Teikdami lielu paldies, steidzamies uz autobusu, lai dotos tālāk uz pilsētas muzeju piedalīties akcijā “Katram savs krekls”.
Valmieras muzejā aši noģērbjamies un velkam no somām ārā savus baltos T-kreklus, lai steigtos tos pārvērst pa nakti nosapņotajās gleznās. Zinošu muzeju darbinieču vadībā šis process notiek tik strauji, ka daži pat nepagūst attapties, ka krekls jau mugurā! Un bija ko redzēt – ziedi, mārītes, augļi un grāmatas, mīļāko dziedātāju vārdi un teicieni, vienkārši skaisti raksti un bildes, saukļi un citāti. Tas viss mazliet pakarsējās zem gludekļa spožās virsmas un bija gatavs lietošanai, proti, ģērbšanai mugurā. Gan jau tiks sarīkota neliela modes skate, lai parādītu, cik jauki ir izpausties savās fantāzijās. Kā teica Agnese, visforšāk ir tas, ka var krāsot kreklus, kā pats grib. Tā domāja laikam visi, jo darbs ritēja gana veikli un nevienu nevajadzēja pamudināt, drīzāk lūgt, lai beidzot pieliek punktu.
Pēc darbiņa pienācās atpūta, kuru mēs varējām baudīt vieni paši un pēc izvēles. Tas šajā ekskursijā bija kā rozīnīte, jo esam jau lieli un skolotāja atļāva vieniem doties uz Valletu un arī pusdienot, kur vēlas. Tas bija ļoti jautri un reizē arī atbildīgi, jutāmies kā pieaugušie.
Kad atpūtai atvēlētās stundas bija pagājušas, braucām iepazīties ar noslēpumaino “Neoniju”. Tas mums visiem bija pārsteigums, cik ļoti īsā laikā cilvēks var nokļūt krāsu, mūzikas un brīnumu varā. To nevar izstāstīt, jo tas ir jāsajūt, jāredz, jādzird un jāizbauda. Kā atzinās Pēteris, šī vieta lika par daudz ko aizdomāties, jo uzraksti pie krāsainajām sienām bija pamācoši. Daudzi no mums pirmo reizi mūžā izlasīja nedzirdētus vārdus un atziņas, piemēram, ka putnus var saukt par Filipiem, bet ziedus par Felsijām. Kāpēc gan ne! Uzzinājām, kas ir Buži un Ahū. Varbūt jūs arī zināt? Košā labirinta galā vizēja laimes koks Sigra, kurš piepilda ikvienu šeit no sirds izteikto vēlēšanos. Maģijas apburti un ar laba vēlējumiem pavadīti, devāmies atpakaļ reālajā pasaulē pie pavisam saprotamām un vienkāršām lietām. Mūsu ekskursija tālāk turpinājās ar ciemošanos Valmieras sākumskolā!
“Kas gan var būt garlaicīgāks par skolu?”, tā gribētos pasacīt. Taču mēs varētu kļūdīties, tā domājot. Valmieras sākumskola ir milzīga ēka ar plašumiem un iespēju svešiniekam apmaldīties. Tā nav pierastā mazā skoliņa, bet gandrīz pils ar lielu, lielu sporta zāli, vēl lielāku aktu zāli, kura tika posta svinībām, plašiem koridoriem un atpūtas stūrīšiem, kas jau bija izrotāti Ziemassvētkiem. Tur satikām skolotāju Janu, kura kādreiz strādāja mūsu skolā. Viņa izrādīja skolas telpas, pastāstīja par kārtību skolā un novadīja interesantu nodarbību ar balsošanas pultīm. Tas visiem patika, lai gan sākumā nemaz tik viegli negāja. Sacīdami mīļu paldies skolotājai Janai, dodamies no skolas prom, lai turpinātu ceļu uz pēdējo ekskursijas “pieturu” – Maizes māju. Skan intriģējoši – nez, kas tur būs?
Autobusā sasēduši, konstatējam, ka pa logu ārā vairs neko neredz, ir jau tumšs. Tas jau ir kas īpašs, un jautrība sit augstu vilni. Braucam uz Cēsu pusi. Nepaiet ne divdesmit minūtes, ka esam jau klāt. Tā ir lauku sēta ar dzīvojamo māju, klēti, malkas šķūnīti un gan jau vēl kaut ko, vienkārši tumsā daudz nevar saskatīt. Ejam iekšā, kur mūs sagaida divas tautas tērpos ģērbtas sievietes, rauga smarža un patīkams siltums. Tūlīt pat mazgājam rokas, apsienam priekšautus un dodamies pie diviem galdiem, kur notiks pīrāgu veidošana. Pavisam netīšām izveidojas meiteņu un zēnu galds. Bet tas nekas! Bļodiņās uz galda jau ir sagriezts speķītis un kompota āboli. To visu vīstām mīklā iekšā, kā nu katrs protam. Sanāk visdažādākās formas un veidojumi. Pannas ar pīrāgiem tiek šautas lielajā maizes krāsnī, kur cepinās pavisam īsu brīdi. Kamēr pīrāgi tiek salikti grozos un salieta tēja, ir lielie prieki pagalmā – skriešanās stafetes, kurās piedalās arī suns. Tas bija jautri! Tad saimniece vedināja visus uz klēti, kur notika vakarēšana. Veidojām rotājumus eglītei no salmiem un dzijas, spēka zīmes no graudiem, kā arī spēlējām dažādus klabināmus instrumentus un dziedājām dziesmas. Telpas vidū dega improvizēts ugunskurs. Garo koka galdu un senatnīgo mēbeļu klātbūtne ļāva sajust senatnes elpu, kas padarīju visu daudz īpašāku. Pustumsā baudījām piparmētru tēju, ēdām siltos pīrāgus un minējām mīklas. Nepierasti un neparasti. Jestrā mīklu minēšana aizrāva pat visklusākos bērnus. Šī kopā būšana bija tik mīļa, ka negribējās doties mājās. Tad skolotāja lūdza mums katram pastāstīt par šodien pieredzēto. Kad nu pēdējā tējas krūze bija tukša, atvadījāmies un braucām mājup, pārdomādami garo un bagātīgi pavadīto dienu.
Par to, kas tika darīts un runāts autobusā atpakaļceļā, vēsture klusē. Taču viens ir skaidrs – diena bija izdevusies. Roja vārdiem sakot – labākā ekskursija mūžā! Es domāju, ka viņam pilnīga taisnība. Arī es tur biju, ēdu un dzēru, un visu pierakstīju. Paldies klases audzinātājai Lanai par šo brīnumaino piektdienu!
Sandra Strauta, Staiceles pamatskolas skolotāja un Paula Šestakova, 5.klases skolniece
Foto: Lana Berga - Sedleniece
