Projekta „Latvijas skolas soma” ietvaros Staiceles pamatskolas 6.–9. klašu skolēni 25. martā – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, lai izvērtētu šīs dienas nozīmīgumu mūsu valsts vēsturē, uzklausot Lidijas Doroņinas – Lasmanes dzīves stāstu, tiešsaistē noskatījās režisora Andreja Verhoustinska dokumentālo filmu „Lidija.”
Par ko stāsta filma, daži skatītāju viedokļi:
- Filma par stipriem cilvēkiem. Par baisiem notikumiem. Skaudra, bet izcila filma.
- Cik smagi laiki ir bijuši mūsu senčiem, cik daudz bija jāstrādā, lai dabūtu naudu ēdienam. Uzturēt ģimenes. Tālus ceļus iet uz pilsētām.
- Stāsts ir par Lidiju, kura izcieta komunisma grūtības. Viņa palīdzēja latviešu partizāņiem, par to viņu aizsūtīja uz čeku, kur viņu pratināja. Viņa tika sodīta 3.reizes. Pēc tam Lidiju ar lopu vagoniem aizveda līdz Urāliem, kur bija jāvelk baļķi no upes. Viņa saslima un aizsūtīja uz slimnīcu, kur viņa iepazinās ar savu vīru. 1954. gadā pēc Staļina nāves Lidija atgriezās dzimtajās mājās.
- Filma ''Lidija'' - cienījama vecuma sievietes stāsts, par šausmīgo laiku, netaisnību, skumjām, sāpēm, kuras cietusi mūsu tauta 19. gs. vidū.
Filmā caurvijas arī pozitīvā nots, kuru cilvēki arī tad, lai kā, nav sevi pazaudējuši. Uztverama nebeidzamā virzība, spēja iet uz priekšu, saglabāt patriotismu sevī un ģimenē, attīstīties, nepadoties.
Izvērtējot filmā redzēto, pusaudžu pārdomas par 25. martu - Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu:
- Tā ir sēru diena, kad no savām mājām un dzimtenes tika aizvesti daudzi tūkstoši latviešu. Daudzi neatgriezās savā dzimtajā Latvijā.
- Man ir žēl tos cilvēkus, kurus tur aizsūtīja. Mans viedoklis ir tāds, ka Latvija to nebija pelnījusi.
- 25. marts mūsu senčiem ir bijusi ļoti smaga diena, mums šodien grūti iedomāties to, ko izdzīvoja mūsu tautieši.
- Šī diena ir jāpiemin, lai jaunā paaudze zinātu, kādi notikumi norisinājās senāk.
- Tā noteikti bija drūma diena. Bet es nekad līdz galam neizpratīšu, kādas bija cilvēku domas un emocijas tajā dienā, jo pati neesmu to nekad piedzīvojusi.
- Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, 1949. gada 25. marts, domāju, viena no melnākajām dienām Latvijas, tās tautas vēsturē. Šīs diena, filmā attēlotie notikumi noteikti jāpiemin, jāatceras, jāpatur zemapziņā ne tikai šajā laikā. Spilgts piemērs, ko latvieši darījuši un pārcietuši valsts nākotnei.
- Manuprāt, tas viss bija ļoti negodīgi un briesmīgi. Nevienam cilvēkam nebūtu jāiet cauri kam tādam.
Viedokļus apkopoja: Maija Andersone, Staiceles pamatskolas skolotāja