Laikraksts Auseklis 2019. gada 21. maijā:
Staicelieši atkal samīļo savu skolu
11. maijs Staicelē bija svētku diena. Vietējā pamatskola pulcēja absolventus, bijušos pedagogus un darbiniekus uz sarīkojumu Izglītībai Staicelē – 115. Tik ilgs laiks pagājis kopš 1904. gada, kad pilsētā atvēra privātskolu ar 20 audzēkņiem. Gadu gaitā izglītošanā piedzīvotas dažādas pārmaiņas. Kopš 1966. gada staicelieši mācās tagadējā skolas namā. Pamatskolas skolēnu pašpārvaldes aktīvisti visus uz salidojumu jau laikus aicināja ar īpašiem videosižetiem, ko ievietoja sociālajos tīklos. Aicinājumam Staicelieti Latvijā, staicelieti pasaulē, atbrauc, savu skolu atkal samīļo! atsaucās daudzi. Uz salidojumu ieradās vairāk nekā 250 absolventu. Svētku diena sākās ar atceres brīdi kapos, godinot tos pedagogus, kuri nu staigā mūžības ceļus. – Apciemojām gan bijušos direktorus, gan tos kolēģus, kuri aizgājuši pēdējos piecos gados, – pastāstīja skolas vēstures pulciņa vadītāja Iveta Apsīte. Kopš 100. gadadienas svētkiem Staicelē kādreizējo skolotāju atdusas vietās uzstāda īpašas piemiņas zīmes – grāmatas. Arī šoreiz uzstādīja un iesvētīja septiņas zīmes. Pēc atceres brīža bijušie un esošie skolotāji un darbinieki bija aicināti uz tikšanos skolā. Daudzi ar interesi izstaigāja skolu un bija gan pārsteigti, gan sajūsmināti, cik tā kļuvusi mūsdienīga pēc 2016. gada renovācijas. Protams, šī tikšanās bija arī kavēšanās atmiņās, sirsnīgas sarunas. Diezgan bieži pedagogiem salidojumos nesanāk citam ar citu patērzēt, jo tiklīdz ierodas absolventi, visi apstāj savu skolotāju un vaļā vairs nelaiž. Staicelē bija padomāts, lai arī skolotājiem tiktu laiks, ko pavadīt tikai kopā ar kolēģiem. Šai reizē blakus nosēdās arī trīs skolas direktori – pašreizējā Sandra Brokāne un viņas amata priekšteči Juris Krastiņš un Edgars Ozols, kuram saistība ar Staiceles skolu ir visilgākā. – Ierados te 1974. gada 1. jūlijā pēc augstskolas beigšanas. Biju jau gaidīts. Toreiz, ieraugot skolas sporta zāli, tā likās kā maza kabatiņa, salīdzinot ar institūta plašumu. Taču pieradu, un man ļoti patika strādāt ar bērniem, – atzina E. Ozols, kura pedagoga stāžs ir 47 gadi, no tiem 25 aizvadīti direktora darbā (lielākais laiks Staicelē, vairāki gadi arī Rozēnos). Tagad, skatot skolu, bijušais direktors smaidīgs noteica: – Super! Telpas ir ļoti skaistas, vien jānovēl, lai te allaž ir bērni.
Svētku sarīkojums turpinājās kultūras namā, kur notika skolēnu un pedagogu koncerts. Zāle bija cilvēku pilna. Visus uzrunāja S. Brokāne, atgādinot vien par dažiem nozīmīgākajiem panākumiem, ar ko šobrīd var lepoties skola, – godalgām mācību olimpiādēs, uzvarām robotikas sacensībās, teātra Pipars izrādēm. – Lai kādi vēji iet mums pāri, mēs pastāvam. Pārfrāzēšu aktiera Eduarda Pāvula varoņa Cepļa vārdus – skola Staicelē bija, ir un būs! Šo direktores teikumu pavadīja vētraini aplausi.
11. maijā Staicelē svinēja izglītības svētkus un vietējā pamatskola uz salidojumu pulcēja absolventus un bijušos pedagogus. Kad bija izskanējusi tautas lūgsna Dievs, svētī Latviju! un Staiceles skolas himna – Imanta Kalniņa dziesma par mūžīgo ceļu, kas ved uz mājām, visus uzrunāja skolas direktore Sandra Brokāne. Viņa atgādināja dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdus, ka katrs pats ir savas laimes taurenis, un novēlēja visiem šajos svētkos piedzīvot atmiņu un prieka tauriņu lidojumu. Un tad Sandrai zāles priekšā pievienojās viņas amata priekšteči – Juris Krastiņš un Edgars Ozols. Direktoru trio aizsāka tautasdziesmu Pie Dieviņa gari galdi… Otrajā pantiņā dziedātājiem piepulcējās pedagogi, tad cita pēc citas arī ģimenes, kas vairākās paaudzēs bijušas un ir saistītas ar Staiceles skolu. Pēc aizkustinošās dziesmas sarīkojuma vadību pārņēma skolēnu pašpārvaldes aktīvisti – devītklasniece Ieva Loreta Reide un Viesturs Titovs no 8. klases. Jāatzīst, viņi ar šo pienākumu tika galā apbrīnojami brīvi, atraisīti un priecīgi. Turklāt paguva iesaistīties arī priekšnesumos, pat duetā nodziedāt Silavas valsi. Palaikam vakara vadīšanā iesaistījās visjaunākā maiņa – trešklasniece Dace Štemere un Jānis Brents no 2. klases. Un mazie nebūt neatpalika no vecāko klašu skolēniem. Dace ar Jāni arī uzdancoja. Tāpat savas prasmes rādīja kultūras nama bērnu deju kolektīvi Stazele un Stazelīte, ar ko strādā Inga Konrāde. Daudz bija muzikālu priekšnesumu – dziedāja gan 3. un 4. klašu skolēni, gan astotklasnieki. Vairākās dziesmās audzēkņiem pievienojās mūzikas skolotāja Līga Siliņa. Turklāt ne tikai viena, bet kopā ar vīru Arni. Abi nodejoja arī Silavas valsi. Publikas aplausus un smieklus izpelnījās skolēnu pašpārvaldes priekšnesums – pionieru uznāciens, dziedot Par draudzību un skolas gadiem… Ir skaidrs, ka zāle priecājās ne jau par padomju laika uzskatiem, bet vienkārši atcerējās savas bērnības notikumus un emocijas. Teju visām dziesmām klavierpavadījumu spēlēja Staiceles lepnums – mazais pianists Ruslans Andrejevs. Klausoties un skatoties arī viņa virtuozo solo priekšnesumu, varējām apjaust, kāpēc zēns iegūst godalgas gan Latvijas, gan starptautiskos konkursos.
Svētku koncertu kopā ar kolēģiem un skolēniem bija veidojusi skolotāja Maija Andersone. Varbūt tāpēc, ka Maija pati ir Staiceles skolas absolvente, viņai sarīkojumā bija izdevies radīt fantastiski sirsnīgu noskaņu. Tovakar zālē nudien jautās direktores piesaukto tauriņu krāsainība un vieglums. Ne velti arī kultūras nama skatuves noformējumā bija izmantoti desmitiem košo lidoņu attēli.
Kā jau jubilejās ierasts, bija arī apsveikumi. Alojas novada domes vārdā salidojuma dalībniekus sumināja izpilddirektors Māris Beļaunieks. Viņš atzinās, ka pieklātos visus uzrunāt oficiāli – godājamie, bet svētku gaisotne ir tāda, ka gribas sacīt – mīļie staicelieši. – Šovakar ir jūtams – jūs esat lepni, ka nākat no šīs pilsētas. Saglabājiet šo lepnumu, savas lībiskās saknes. Paldies par šo lielisko pasākumu un – saules mūžu skolai! Kaimiņus sveica arī Alojas Ausekļa vidusskolas direktore Ina Šternfelde un viņas vietniece Ineta Lopenova. – Ir liels prieks par draudzību, kas izveidojusies starp abām izglītības iestādēm. Un gribas sacīt – mūsu skolas bija, ir un būs, – šos I. Šternfeldes vārdus atkal pavadīja skaļi aplausi. Kopā ar jubilāriem bija arī agronome Velta Andersone, kura atcerējās, kā kopsaimniecības laikos skola sadarbojās ar kolhozu, cik daudz lauku darbos palīdzēja bērni. – Viens bez otra toreiz nevarējām. Viņa jau vairākus gadus raksta atmiņas par vairāk nekā 40 gadu ilgu laikposmu, sākot no 1948. gada, un aicināja visus, kuriem ir kādas fotogrāfijas un interesanti stāsti par šo laiku, padalīties. Svētku svinības kultūras namā izskanēja ar esošo un bijušo pedagogu kopīgi dziedāto Viss nāk un aiziet tālumā… To diriģēja Jānis Zirnis. Pirms uzsākt dziesmu, slavenais diriģents atzinās: – Esmu ļoti laimīgs, ka šodien varēju atbraukt uz Staiceli. Te sākās mans mūzikas ceļš, te es esmu mājās. Viņa vadībā skolotāji dziedāja tā, ka daudzi atzina – šis koris varētu doties uz Dziesmu svētkiem. Jautru un smeldzīgu dziesmu, aizrautīgu deju, mīļu sarunu netrūka arī vakara turpinājumā, kad svinības turpinājās skolā.
Lailas PAEGLES teksts
Berga foto: https://failiem.lv/u/twg4nzd6#/
Video: https://www.youtube.com/watch?v=df6X1UkNAUI